Kur ezeram nolaisties
Nedēļas laikā Dailes teātrī dzīve sagriezusies kājām gaisā — aktieri pieprasījuši mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera atkāpšanos, viņi gaida pārmaiņas un ir gatavi iesaistīties, lai radītu tām priekšnoteikumus. Kāpēc tā ir noticis, saruna ar sešiem vadošajiem teātra aktieriem
Trešdien, 25. septembrī, izskanēja ziņa, ka todien Dailes teātra aktieri savā kopsapulcē izteikuši neuzticību teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram, kurš tajā laikā atradās ārpus Latvijas un nav notikušo publiski komentējis. Juris Žagars, Rēzija Kalniņa, Vita Vārpiņa, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis un Juris Bartkevičs ir aktieru kolektīva izvēlēti pārstāvji, kas 2. oktobrī situāciju skaidroja Kultūras ministrijā. Bet svētdienas vakarā pēc nospēlētas izrādes viņi ieradās Ir redakcijā, lai runātu par to, kas un kāpēc pagājušajā nedēļā noticis Dailes teātrī.
Sarunā atklājas, ka neapmierinātība ar teātra māksliniecisko vadību ir briedusi jau sen, tai ir dziļas saknes. Kā jau teātrī, kas ir attiecību māksla, cilvēciskais ir cieši savijies ar profesionālo. Vai patiešām teātrī ir mākslinieciskā krīze, un kas pie tās vainīgs? Kāds ir aktieru skatījums uz sava teātra nākotni un līderiem? Galu galā, par ko viņi grib runāt Kultūras ministrijā? Uz šiem jautājumiem aktieri atbildēja mūsu sarunā.
Ne nospārdīt, bet saprast
Viņi neierodas kā uzvarētāji vai revolucionāri. Atvieglojums, ka virspusē beidzot izvilkts tas, kas sen rūdzis, mijas ar skumjām un smaguma sajūtu, jo jau ilgāku laiku nav izdevies dialogs ar Džilindžeru jeb Džili, kā viņu dēvē ikdienā. «Nav nekādas revolūcijas, mēs nevienu netaisāmies gāzt,» uzsver Artūrs Skrastiņš. «Es biju tas, kurš sasauca aktieru sapulci, jo sapratu, ka savā lokā neesam nekad runājuši.»
Pēdējais piliens bijis 20. septembra raidījums Kultūršoks, kurā iztirzāja jautājumu, vai Dailes teātris ir nonācis mākslinieciskā krīzē. To izprovocēja nedēļu iepriekš raidījumā Teātris.zip izskanējušais aktrises Rēzijas Kalniņas sarūgtinājums, ka savu simto sezonu Daile nupat iesākusi ar komēdijas iestudējumu, kura virsuzdevums esot tikai pelnīt naudu. «Tādi nopietni cilvēki kā Zane Radzobe, Henrieta Verhoustinska runā par manu darbavietu, lietojot vārdus «mākslinieciskā krīze», un nekas nenotiek, it kā mums būtu vienalga! Es kā teātra patriots sapratu, ka man ir jārīkojas,» saka Skrastiņš.
Viņš gan noraidu vārdu «revolūcija» — gribējis tikai saprast, ko citi aktieri domā par māksliniecisko krīzi. «Es ikdienā redzu savus kolēģus, kas mirdzošām acīm nāk uz teātri, strādā kā mazie ezīši, spēlē pa 20 izrādēm mēnesī, redzu pārpildītas zāles. Kur ir krīze?! Un tad mēs divu stundu laikā nonākam pie viedokļa, ka īstenībā krīze ir skārusi vienu konkrētu cilvēku, kurš diemžēl ir mākslinieciskais vadītājs. Man bija svarīgi noskaidrot, vai esmu viens savās domās. Izrādās, tā domā 34 mani kolēģi.» (Teātra štatā strādā 41 aktieris.)
Tā nav bijusi arī izrēķināšanās ar režisoru viņa prombūtnē. Kā saka Vita Vārpiņa, «Rēzijas izteikumi Teātris.zip bija gandrīz pirms mēneša, Džilis bija Latvijā, pēc tam Kultūršoks — Džilis bija Latvijā». «Mūsu mākslinieciskā vadītāja ļoti bieži nav teātrī — vai nu iestudē citos teātros, vai atpūšas ārzemēs. Kā lai mēs saskaņojam tos grafikus? Sapulce radās spontāni, jo bija divi raidījumi pēc kārtas, uz kuriem nebija nekādas reakcijas.»
Džilindžers ir Dailes teātra galvenais režisors kopš 2010., bet mākslinieciskais vadītājs kopš 2012. gada. Aktieri runā par to, cik ļoti viņš mainījies kā personība, kā koleģialitāte pārvērtusies par neuzklausīšanu, aktieru pazemošanu un morālu vardarbību, par cinismu, kas aizstājis ideālus. «Nav jau runa par vienu rupju kļūdu, ko mēs «iztiesāsim». Nav runa par to, ka kādam nervi aizgāja pa gaisu un tagad apsēdīsimies pie sarunu galda, izrunāsim, turpināsim. Ir runa par kompleksu teātra virzību,» saka Juris Žagars. «Teātrī viss veidojas no sajūtām. Ja ir slikta sajūta, māksla nenotiek. Teātra mākslinieciskā vadītāja uzdevums ir veidot labu sajūtu. Tas nenozīmē, ka vienmēr jājūtas komfortabli un ērti. Mēģinot vienmēr sākumā ir diskomforts, ir stress pirms pirmizrādes, bet kopumā ir jābūt labai sajūtai («profesionālai sadarbībai, cilvēciskai ieinteresētībai,» piebilst Rēzija Kalniņa), un tad tas ir māksliniecisks kritērijs. Cilvēciskais un mākslinieciskais ir kopā saistīts,» Žagars turpina.
Tomēr visbūtiskākās pretenzijas — māksliniecisku mērķu aizstāšana ar komerciāliem. Džilindžers vairākkārt publiskajā telpā paudis, ka teātrim jānopelna vairāk nekā puse no nepieciešamā gada budžeta. Dailes teātris ar 980 vietu zāli un 230 darbiniekiem, no kuriem 41 ir aktieris, ir lielākais Latvijā. Valsts dotācija pērn tam sasniedza 1,9 miljonus eiro, taču šis finansējums nesedz visas vajadzības. Komēdijas ir visdrošākais paņēmiens, kā nopelnīt.
Tomēr Vita Vārpiņa, kas piedalījusies vairākās mākslinieciskā vadītāja iestudētajās komēdijās, ir visai skarba: «Kad taisīja iepriekšējās komēdijas, valstī bija krīze, un bija arguments: publika ir nogurusi, grib tikai izklaidi un komēdijas. Tagad mēs iestudējam tādu pašu Kūnija komēdiju, tikai sliktākā mērcē. Ir pagājuši desmit gadi! Kā var nemainīties teātris? Kā var nemainīties Džilindžera izpratne par teātri? Ir cits laiks!»
Aktierus satrauc stagnācija un paškritikas trūkums — Vita Vārpiņa bilst, ka Dailes teātris ir vienīgais, kurā pie ziņojumu dēļa netiek izliktas recenzijas par izrādēm. «Es jautāju — kāpēc? Džilis esot teicis, lai neliek, jo aktieri ietekmējas. Kas tas ir? Tas ir simptoms. Nevienam nepatīk, ka kritizē. Man arī ne, es iekšēji oponēju, bet arī ieklausos. Jo — kā citādi ieraudzīt savas kļūdas vai to, kas izrādīsies jauns sākums?» Šo domu turpina Juris Bartkevičs: «Mūsu aktieru sapulce nebija linča tiesa pār klāt neesošo. Tā bija sāpe par to, ka iestājies tāds nogurums, apsīkums, pašpietiekamība. Mēs runājam kā savu teātri un profesiju mīloši cilvēki. Kopējais iespaids — teātra līderaktieri ir pārauguši savu vadītāju un vēlas radošu progresu.»
Juris Žagars, jau gatavodamies aktieru kopsapulcei, ir formulējis svarīgākās mākslinieciskā vadītāja funkcijas, kurām piekrīt arī pārējie sarunas dalībnieki. Tās būtu: iestudēt labas izrādes un palīdzēt aktierim izveidot lomu; rūpēties par teātra reputāciju; vērot un vērtēt teātra māksliniecisko līmeni kopumā, proti, skatīties izrādes, rūpēties, lai tās tiek pēc pārtraukumiem pārmēģinātas; plānot nākotni, tas ir, veidot repertuāru, rūpējoties arī par aktieru meistarības paaugstināšanu un karjeru. Gandrīz visos šajos punktos Žagars mākslinieciskajam vadītājam liek mīnusu. Arī pēdējā punktā, par ko vajadzētu turēt īpašu rūpi, — «gudri lobēt Lielās zāles samazināšanu».
Mēs negribam nospārdīt Džili, saka Vita Vārpiņa. «Es ceru, ka Džilindžeram būs jaun-s posms, ka viņš arī turpmāk būs brīnišķīgs režisors, bet varbūt viņam nav jābūt mākslinieciskajam vadītājam. Šādas lietas tik lielā teātrī, kur jau ir bijuši precedenti ar vadības maiņu, nav patīkamas. Tas nav vienkārši, jāsaprot, kā un ar ko tas kuģis brauks tālāk. Teātra simtgades tuvošanās saasina uztveri, saasinās aktieru domas, kāpēc esam šajā profesijā un šajā teātrī. Lielai daļai no mums garām ir jaunības laiks, kad tu pats sev vienkārši patīc. Atlikušais nogrieznis saīsinās, un gribas saprast jēgu, misiju — kaut ko, kas paliek pēc tā, ko dari uz šiem dēļiem. Un mums ir bijis grūti rast atbildes uz šiem jautājumiem.»
Lielās zāles ķīlnieki
Noraidot komercializāciju un naudas pelnīšanu kā vienīgo mērķi, aktieri tomēr uzsver, ka ir kāds objektīvs šķērslis, kas traucē runāt arī tikai par mākslu un laikmetīga teātra ideāliem. Jura Žagara mākslinieciskā vadītāja funkciju uzskaitījumā pēdējais punkts — mazāka spēles laukuma lobēšana — ir īpaši svarīgs. Par Lielās zāles neatbilstību dramatiskā teātra vajadzībām jau 70. gados, tūlīt pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām, runāja toreizējais Dailes teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš. Zāle ar tūkstoš skatītāju vietām vienā klājienā — tas nav spēles laukums mūsdienu teātrī. 40 metru šķir skatuvi no pēdējā rindā sēdošajiem, šo attālumu pārvarēt nespēj nekāda aktieru enerģētika, no turienes daudz kas nav redzams. Ir praktiski neiespējami uz lielās skatuves iestudēt sarežģītu, psiholoģisku izrādi, jo lielākā daļa skatītāju tās vēstījumu vienkārši nesaņems.
«Neviena postpadomju laikos būvēta kultūras celtne šodienas apstākļos nav dzīvotspējīga,» kategorisks ir Lauris Dzelzītis. «Ja teātris mainās, ēkai ir jāmainās līdzi. Beidziet laizīt to betona bluķi!»
Artūrs Skrastiņš uzskata, ka izmaiņas ir iespējamas, taču vajadzīga teātra vadības skaidri izteikta griba un mērķtiecīga darbība, īpaši domājot par Dailes jubilejas tuvošanos: «Nāk mūsu teātra simtgade. Rekonstruē Jauno Rīgas teātri, Nacionālais ir izremontēts, viņiem būs vēl arī piebūve. Kas ir mums? Kāpēc vadība nedara neko, izmantojot simtgadi? Virs esošās ēkas jumta pazeminājuma, mālderzālē, ir iespējama 500—600 vietu zāle. Otrs variants — būvēt atsevišķi skvērā. Bet es neredzu, ka mūsu vadība domātu stratēģiski. Un tāpēc mēs esam ķīlnieki tai tūkstošvietīgajai zālei.»
Juri Žagaru nopietni uztrauc šādas zāles turpmākas izmantošanas perspektīvas, no kurām izriet arī teātra nākotne. «Kultūras aprindās ir izskanējusi doma, ka Dailes teātra zāle varētu būt labs placdarms muzikālajam teātrim, operetei, bērnu un jauniešu teātrim, viesizrādēm un tamlīdzīgi. Jo mākslai mums ir JRT, nacionālās kultūras attīstīšanai — Nacionālais teātris, integrācijai — Krievu teātris. Kur ir mūsu vieta kultūrainā? Kāda ir mūsu unikālā seja? Vai tiešām tikai teātris, kuram ir nolādēti liela zāle, un, kā Džilis man kādā kaismīgā strīdā par teātra nākotni teica, tāpēc mums būs unikāla iespēja apkalpot to publiku, kas arvien vairāk prasa izklaidi?»
Par vīzijām un ideāliem
Dienu pirms šī žurnāla iznākšanas aktieru delegācijai jādodas runāt ar kultūras ministru Nauri Puntuli. Kāda ir viņu vīzija, skatījums par sava teātra iespējamo nākotni un arī līderiem?
Vai par tādu līderi varētu kļūt Juris Žagars, kuram ir vienlīdz laba mākslinieciskā, administratīvā un uzņēmējdarbības pieredze? Šobrīd viņš strikti noraida šādu iespēju: «Nē, šajā brīdī pat nedomāju. Es nerunāju emocionāli, esmu pragmatisks cilvēks un zinu, ka mana aktiera karjera kadreiz neizbēgami būs mazāk intensīva. Bet kļūt par Dailes teātra direktoru… Es neredzu to vismaz vairāku gadu griezumā, jāpabeidz iesāktie darbi, gribu pastudēt gadu Londonā. Kas notiks pēc tam, nezinu. Neizslēdzu, ka darīšu citu darbu, varbūt būs Cēsu lielie projekti, varbūt strādāšu kultūras jomā citur. Bet tagad ne, es nedomāju mainīt savu aktiera darbu.» Rēzija Kalniņa uzskata, ka ir iespējamas dažādas teātra mākslinieciskās vadības formas. «Ir iespējams pārejas periods, kad ir direktors un mākslinieciskā padome. Šī krīze nav tāpēc, ka mums ir padomā cits vadītājs, bet gan tāpēc, ka tā ir nobriedusi.»
Runājot par teātra nākotnes vīziju, Artūrs Skrastiņš ironizē, ka tādas jau var sarakstīt daudz. Turklāt teātra mājaslapā vīzija ir noformulēta. Daudz svarīgāka viņam liekas mākslinieciskās kvalitātes uzturēšana un celšana. Jo — to uzsver visi sarunas dalībnieki — viens no tiešām nozīmīgiem Džilindžera veikumiem ir labu viesrežisoru piesaiste, kuru vadībā iestudētas vērtīgas izrādes. «3—4 gadu griezumā skatot kritiķu viedokli, kritizētas ir tās izrādes, ko iestudē Džilis. Un tajā pašā laikā ir labas izrādes — Izraidītie (režisors Oskars Koršunovs — red.), Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (režisors Aleksandrs Morfovs). Labs naratīvs un profesionāli izdarīts darbs! Kādu citu vīziju mums vajag? Lūk, visa programma un vīzija Dailes teātra renesansei! Mums ir trīs zāles. Lielajā zālē varam runāt par lielām lietām plašā spektrā — no Izraidītajiem līdz Oņeginam. Un mums ir mazās zāles, kurās var runāt par aktualitātēm, par politiku, jebko. Un Kultūras ministrijai gribam pateikt ļoti skaidri — teātris ir darba spējīgs, aktieri ir darba spējīgi un labā līmenī. Teātris ir dzīvs, radošs, degošām acīm!»
«Mēs labprāt dzirdētu [ministra] vīziju par mūsu vietu Latvijas kultūrtelpā,» uzsver Juris Žagars. «Man patīk latviešu teika par mākoni, kas lido gaisā un meklē, kur nosēsties. Esmu pārliecināts, ka, ja mēs atbrīvosim vietu, atradīsies arī mākslinieciskais vadītājs — mākonis, kas gribēs kļūt par ezeru. Jo resurss ir labs, aktieri ir izaudzināti — pēdējo 5—6 gadu laikā 70 procenti no Dailes teātra Spēlmaņu nakts nominācijām ir par aktierdarbiem. Dodiet vienam ezeram nosēsties un strādāt ar šo materiālu!»
Dailes teātrī varas maiņas nekad nenotiek mierīgi un plānveidīgi. Tās vienmēr, kopš 1964. gadā no paša dibinātā teātra vadības tika atbrīvots Eduards Smiļģis, viņa vietā ieceļot Pēteri Pētersonu, ir saistītas nevis ar mērķtiecīgu pēctecību, bet dumpīgu izlaušanos, vecā pārvarēšanu un revolucionāru situāciju. Savas simtgades priekšvakarā Dailes teātris atkal ir pārmaiņu gaidās — biedējoši un daudzsološi.
Foto — LETA
Līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā Dž. Dž. Džilindžers nebija atbildējis uz aicinājumu izteikties rakstiski vai sarunāties Skype. Teātra direktors Andris Vītols apliecināja, ka ir pieņēmis Dž. Dž. Džilindžera mutvārdu atlūgumu, un 7. oktobrī tas tiks nokārtots formāli. Turpmāko pusgadu direktors vadīs teātri kopā ar māksliniecisko padomi, kurai būs ne tikai konsultatīvas, bet arī lēmējtiesības. Tajā laikā tiks meklēts jauns mākslinieciskais vadītājs, bet viens no priekšnosacījumiem — šim cilvēkam jābūt saistībai ar Dailes teātri. Teātris turpinās darbu, jo šīs un nākamās sezonas repertuārs ir sastādīts. Netiks iestudētas tikai tās izrādes, pie kurām būtu strādājis Dž. Dž. Džilindžers.
The post Kur ezeram nolaisties appeared first on IR.lv.