Digitālā transformācija izglītībā notiek strauji – skolās ienāk jaunas platformas, rīki, mākslīgais intelekts. No malas izskatās, ka skola kļūst modernāka, un lielā mērā tā arī ir. Tehnoloģijas patiešām var palīdzēt ietaupīt laiku, dažādot mācību procesu un sniegt skolēniem mūsdienīgu pieredzi. Taču šīs iespējas pilnībā atklājas tikai tad, ja skolotājs nejūtas ar tām viens. Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Izšķirošais ir tas, kā tās tiek ieviestas – vai kā pienākums, vai kā atbalsts. Brīdī, kad līdz ar jaunu rīku parādīšanos skolotājam tiek piedāvāts arī saprotams ceļš, kā to lietot, pārmaiņas no spriedzes avota pārtop par iespēju.
