Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija svarīgi "monitorēt" noskaņojumu sabiedrībā un censties izskaitļot iespējamos nemieru cēlājus. Šī iemesla dēļ Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes ierēdņi saņēma uzdevumu regulāri doties uz ļaužu pilnām vietām, it īpaši restorāniem un krogiem, un klausīties, ko cilvēki runā. Politpārvaldes atskaites par dzirdēto, kuras glabā Latvijas Valsts vēstures arhīvs, labi raksturo autoritāras valsts instrumentus – kā ar specdienestu palīdzību varasvīri cenšas kontrolēt sabiedrību un ievākt ziņas.
