Nekustamā īpašuma nodoklis mājokļiem – Igaunijā neesošs, Latvijā nesamērīgs
Latvijā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) ieņēmumi no IKP[1] ir augstākie starp Baltijas valstīm. Pēdējie pieejamie Eiropas Komisijas dati par 2022. gadu rāda, ka Lietuvā NĪN ir 0,3%, Igaunijā 0,2%. Savukārt Latvija ar saviem 0,6% šajā pozīcijā apteidz pat tādas valstis kā Vāciju, kur 2022. gadā NĪN ieņēmumi bija 0,4% no IKP, un Austriju, kur šis lielums ir 0,2% no IKP.
Tādēļ nav pārsteigums, ka NĪN sistēma Latvijā ir tēma, kas vienmēr izraisa asas diskusijas, neskaitāmus jautājumus un līdz ar to arī galvassāpes iedzīvotājiem, kuri pauž neapmierinātību par augstajiem nodokļiem. Līdz šim NĪN problēmai ir piedāvāti dažādi risinājumi, no kuriem vairāki ir bijuši pat iestrādāti likumā (piemēram, vienota likme 0,4% no kadastrālās vērtības (KV)), kas pēc tam atcelti, aizstājot ar pseidorisinājumiem kombinācijā ar KV “iesaldēšanas” metodi, – proti, nemitīgi pagarinot 2014. gadā noteikto KV piemērošanu, jo Finanšu ministrijas vadībai līdz šim ir pietrūcis dūšas pateikt, ka esošais NĪN modelis ir brāķis. Arī 30. maijā Saeimā atbalstītie grozījumi Kadastra likumā paredz vēl vismaz divus gadus nodokļu vajadzībām piemērot “iesaldētās” KV. Tomēr šoreiz ir neliela, taču būtiska atšķirība – no nākamā gada paralēli sistēmā tiks norādītas arī aktuālās KV. Savukārt likuma Pārejas noteikumi paredz ne vēlāk kā 2029. gadā atgriezties pie vienas KV, ko piemēros arī NĪN vajadzībām.
Ja līdz abu KV sapludināšanai politiķi beidzot nesaņemsies un neveiks radikālu NĪN reformu, tad ļoti daudzām mājsaimniecībām iespēja turpināt dzīvot savos mājokļus būs apdraudēta. Šāda situācija, kad mājsaimniecībām, sēžot kā uz adatām, ir jāzīlē, kāds katrā nākamajā gadā būs NĪN, vai pašvaldība piešķirs vai nepiešķirs atvieglojumu, vai neatradīs iemeslu mājoklim piemērot paaugstināto NĪN likmi, nav taisnīga un nevar būt normāla. Tā ir nopietna problēma, kas steidzami jārisina, lai nodokļu politika Latvijā kļūtu taisnīga un efektīva.
Latvijā atšķirībā no citām valstīm mājokļiem un tiem piekritīgajai zemei likumā nav noteikta aizsardzība pret nesamērīgu NĪN, piemēram, ar NĪN neapliekamā platība, ar NĪN neapliekamā vērtības daļa, NĪN maksājuma maksimālā apmēra ierobežojums, normatīvi noteikts maksājums u.c.
The post Nekustamā īpašuma nodoklis mājokļiem – Igaunijā neesošs, Latvijā nesamērīgs appeared first on IR.lv.
Latvijā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) ieņēmumi no IKP[1] ir augstākie starp Baltijas valstīm. Pēdējie pieejamie Eiropas Komisijas dati par 2022. gadu rāda, ka Lietuvā NĪN ir 0,3%, Igaunijā 0,2%. Savukārt Latvija ar saviem 0,6% šajā pozīcijā apteidz pat tādas valstis kā Vāciju, kur 2022. gadā NĪN ieņēmumi bija 0,4% no IKP, un Austriju, kur šis lielums ir 0,2% no IKP.
Tādēļ nav pārsteigums, ka NĪN sistēma Latvijā ir tēma, kas vienmēr izraisa asas diskusijas, neskaitāmus jautājumus un līdz ar to arī galvassāpes iedzīvotājiem, kuri pauž neapmierinātību par augstajiem nodokļiem. Līdz šim NĪN problēmai ir piedāvāti dažādi risinājumi, no kuriem vairāki ir bijuši pat iestrādāti likumā (piemēram, vienota likme 0,4% no kadastrālās vērtības (KV)), kas pēc tam atcelti, aizstājot ar pseidorisinājumiem kombinācijā ar KV “iesaldēšanas” metodi, – proti, nemitīgi pagarinot 2014. gadā noteikto KV piemērošanu, jo Finanšu ministrijas vadībai līdz šim ir pietrūcis dūšas pateikt, ka esošais NĪN modelis ir brāķis. Arī 30. maijā Saeimā atbalstītie grozījumi Kadastra likumā paredz vēl vismaz divus gadus nodokļu vajadzībām piemērot “iesaldētās” KV. Tomēr šoreiz ir neliela, taču būtiska atšķirība – no nākamā gada paralēli sistēmā tiks norādītas arī aktuālās KV. Savukārt likuma Pārejas noteikumi paredz ne vēlāk kā 2029. gadā atgriezties pie vienas KV, ko piemēros arī NĪN vajadzībām.
Ja līdz abu KV sapludināšanai politiķi beidzot nesaņemsies un neveiks radikālu NĪN reformu, tad ļoti daudzām mājsaimniecībām iespēja turpināt dzīvot savos mājokļus būs apdraudēta. Šāda situācija, kad mājsaimniecībām, sēžot kā uz adatām, ir jāzīlē, kāds katrā nākamajā gadā būs NĪN, vai pašvaldība piešķirs vai nepiešķirs atvieglojumu, vai neatradīs iemeslu mājoklim piemērot paaugstināto NĪN likmi, nav taisnīga un nevar būt normāla. Tā ir nopietna problēma, kas steidzami jārisina, lai nodokļu politika Latvijā kļūtu taisnīga un efektīva.
Latvijā atšķirībā no citām valstīm mājokļiem un tiem piekritīgajai zemei likumā nav noteikta aizsardzība pret nesamērīgu NĪN, piemēram, ar NĪN neapliekamā platība, ar NĪN neapliekamā vērtības daļa, NĪN maksājuma maksimālā apmēra ierobežojums, normatīvi noteikts maksājums u.c.
Palūkosimies mūsu tuvāko kaimiņu virzienā. Lietuvā NĪN nepiemēro, ja mājokļa kadastrālā vērtība nepārsniedz 150 000 eiro, ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem – 200 000 eiro. Savukārt Igaunijā dzīvojamam fondam – mājokļiem un piesaistītajai zemei pilsētās līdz 1500 m², bet laukos līdz pat diviem hektāriem – NĪN nav vispār, turklāt neatkarīgi no tā, vai tas ir mājsaimniecības pirmais, otrais vai piektais īpašums, vai tajā kāds dzīvo, vai nedzīvo.
Tikmēr Latvijā spēkā esošais NĪN modelis rada nesamērīgu nodokļa slogu, ierobežotu izaugsmi, netaisnīgumu pret privāto sektoru un mazina īpašnieku iespēju uzlabot īpašuma stāvokli. Galu galā tas nesamērīgi sadārdzina dzīvi.
Problēmas sakne slēpjas apstāklī, ka Latvijā spēkā esošais nekustamā īpašuma nodokļa modelis ir izstrādāts 1996./1997. gadā Latvijā pastāvošajai KV sistēmai un ir absolūti nesaderīgs ar 2008. gadā ieviesto KV sistēmu.
Kadastrālās vērtības Latvijā, atkarībā no ģeogrāfiskā izvietojuma pat viena lietošanas mērķa ietvaros ir tik ļoti atšķirīgas, ka izslēdz iespēju par vienotas NĪN likmes piemērošanu. Vienas pilsētas ietvaros KV individuālās apbūves zemei var atšķirties vairāk nekā 100 reizes, savukārt valsts ietvaros atšķirība var pārsniegt pat tūkstoti reižu! Tajā pašā laikā vidējo ienākumu atšķirības dažādos reģionos ne tuvu nav tik krasas (līdz 1,6 reizēm), turklāt vairākās valsts sniegto pakalpojumu nozarēs atalgojums vispār nav atkarīgs no darba vietas ģeogrāfiskā izvietojuma. Pastāvot tik plašam KV diapazonam ir neiespējami ar vienotu likmi noteikt ar iedzīvotāju ienākumiem samērīgu NĪN, kā rezultātā daudzām mājsaimniecībām NĪN rada nopietnas problēmas.
Pirmkārt, būtiska problēma ir nesamērīgi augstie nodokļu maksājumi. Daudzos gadījumos NĪN ir tik augsts, ka apdzīvotajās vietās ar augstu zemes kadastrālo vērtību tas ir nopietns apgrūtinājums pat vidusšķiras ģimenēm, nemaz nerunājot par zemu ienākumu mājsaimniecībām un pensionāriem. Augstais NĪN par mājokļiem piekritīgo zemi ir izstūmis daļu vietējo iedzīvotāju no daudzām apdzīvotajām vietām. Vissmagākā situācija ir Rīgas reģiona mājsaimniecībām individuālās apbūves zonās, kur vietējo iedzīvotāju iespējas turpināt dzīvot savos mājokļos nereti tiek nodrošinātas tikai ar pašvaldības piešķirtajiem nodokļu atvieglojumiem. Piemēram, Jūrmalā vietējām mājsaimniecībām individuālās apbūves zonās par dzīvošanu savā mājoklī bez Jūrmalas pašvaldības piešķirtajiem atvieglojumiem NĪN tikai par zemi vien būtu mērāms vairākos simtos un lielā daļā gadījumu pārsniegtu pat tūkstoti eiro. Starp citu, vai zinājāt, ka no visām Baltijas valstīm Rīga ir dārgākā galvaspilsēta? Te savs nopelns noteikti ir arī neadekvātajam NĪN. Paradoksāli – Latvijā augstākais NĪN ir situācijā, kad mūsu mājsaimniecību ienākumi un to pašfinansēšanās spēja ir daudz zemāka nekā kaimiņvalstu galvaspilsētās.
Otrkārt, augstais NĪN pastiprina sociālo nevienlīdzību. Zemu ienākumu grupām un pensionāriem šie nodokļi var būt īpaši apgrūtinoši. Lai mazinātu sociālo spriedzi, valsts pašvaldībām ir noteikusi pienākumu vairākām sociāli mazaizsargātajām grupām piešķirt NĪN atvieglojumus. Tomēr kopš 2013. gada, kad tika ieviesti NĪN atvieglojumu apmēra ierobežojumi, tie ne vienmēr paglābj mājsaimniecības no piespiedu pārcelšanās. Piemēram, pašlaik likums noteic, ka personām ar trim vai vairāk bērniem NĪN summārais samazinājums par mājokli un tam piekritīgo zemi nevar būt lielāks par 500 eiro, līdz ar to tas nenodrošina pietiekamu aizsardzību mājsaimniecībām teritorijās ar vidēji augstu un augstu kadastrālo vērtību. Zīmīgi, ka, piemēram, Zviedrijā, kur mājsaimniecību pašfinansēšanās spēja ir ievērojami augstāka, valsts rīkojas pretēji – nosaka pieļaujamā NĪN apmēru par mājokli. Lai mazinātu NĪN postošo ietekmi uz iedzīvotājiem un it īpaši uz sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, nodrošinot mājsaimniecībām tiesības turpināt dzīvot savos mājokļos, NĪN modelis ir jāmaina saknē.
Treškārt, noteikti jāpiemin neadekvāti uzpūstais birokrātiskais aparāts un līdz ar to lielais administratīvais slogs. Latvijā ģimenes locekļi deklarējas vairākās adresēs, jo dažādās pašvaldībās ir atšķirīgas NĪN likmes un atvieglojumi. Dažas pašvaldības piedāvā ievērojamus NĪN atvieglojumus deklarētajiem iedzīvotājiem, tādejādi ļaujot kaut cik normalizēt nodokļa apmēru. Tas situācijā, kad Latvijā jau tā ir liels birokrātiskais aparāts, rada nevajadzīgu un lieku administratīvo slogu gan mājsaimniecību, gan pašvaldību pusē.
Tiesības uz mājokli ir vienas no cilvēka pamattiesībām, kas ir noteiktas tādos Latvijai saistošos starptautiskos dokumentos kā ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Eiropas Sociālā harta u.c. Parakstot Eiropas Sociālo hartu, Latvija ir apņēmusies veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm. Savukārt esošais NĪN ne tik vien nav orientēts uz šo mērķi, bet ir ar to klajā pretrunā.
Turpinot kadastrālo vērtību noteikšanai izmantot 2008. gadā ieviesto sistēmu, kuras pamatā ir īpašumu iespējamās atsavināšanas vērtības, pēc vērtību aktualizēšanas absolūtā vairākuma īpašumu kadastrālās vērtības būtiski pieaugs. Lielu daļu īpašumu no vairākkārtīga KV pieauguma nepaglābs arī ieplānotie kārtējie kadastrālās vērtēšanas sistēmas “kosmētiskie uzlabojumi. Ja pārejas posmā netiks veiktas radikālas NĪN izmaiņas, tad KV aktuālizācija padarīs esošo NĪN vēl nesamērīgāku, kas savukārt vēl vairāk paplašinās to mājsaimniecību loku, kurām iespējas turpināt dzīvot savā mājoklī būs apdraudētas. Valsts, tās pārvaldes personā, nedrīkst turpināt tā izturēties pret saviem iedzīvotājiem. Ir acīmredzami, ka Latvijas ierēdņu izgudrotais “velosipēda” modelis, kas ir domāts citiem “ceļa” apstākļiem, jau tagad absolūti nesader ar esošo situāciju, un tuvākajā nākotnē daudzās apdzīvotajās vietās var īzraisīt nopietnu krīzi. Tātad – steidzami ir jāmeklē risinājums.
Tas, ka citās Eiropas valstīs nesamērīga NĪN problēma ir atrisināta jau gadiem ilgi, dod mums tādu priekšrocību, ka “velosipēds” nav jāizgudro pilnīgi no nulles. Ir valstis, kur nesamērīga NĪN problēmu risina ar NĪN maksimālā apmēra ierobežojumu. Piemēram, Zviedrijā ir noteikts NĪN maksimālais apmērs gan dzīvokļiem, gan individuālajām mājām. Ir valstis, kur to risina ar “iesaldētu” KV palīdzību. Piemēram, Austrijā vēl arvien piemēro 1973. gada KV, kam inflācijas ietekmes mazināšanai nodokļu vajadzībām tiek piemēroti koriģējoši koeficienti. Vairākās Austrumeiropas valstīs izmanto normatīvi noteiktu maksājumu par katru zemes un ēkas platības vienību. Dažās valstīs, tai skaitā Lietuvā, mājsamniecību aizsardzībai izmanto neapliekamo minimumu.
Manuprāt, meklējot risinājumu samilzušajai NĪN problēmai, Igaunijas modelis, kas paredz nepiemērot NĪN par mājokļiem, ir piemērs, kam Latvijai jāseko. Īpašu uzmanību ir pelnījis parlamenta 2011. gadā pieņemtais lēmums noteikt mājokļiem piekritīgajai zemei neapliekamo minimumu pilsētās pirmajiem 1500 kvadrātmetriem un laukos – pirmajiem 2 hektāriem. Tā ir tālredzīga stratēģija, kas sniedz būtiskas priekšrocības gan iedzīvotājiem, gan valsts ekonomikai kopumā.
Atbrīvojot iedzīvotājus no NĪN maksājumiem, būtiski tiek mazināts finansiālais slogs, kas ir īpaši svarīgi zemāku ienākumu mājsaimniecībām, pensionāriem un ģimenēm ar bērniem. Otrkārt, šāda politika stimulē īpašuma iegādi un uzturēšanu. Cilvēki ir vairāk motivēti ieguldīt savos īpašumos un rūpēties par tiem. Tas veicina ilgtermiņa investīcijas nekustamajā īpašumā un uzlabo dzīves apstākļus kopumā. Turklāt NĪN nepiemērošana absolūtajam vairākumam mājsaimniecību atbrīvo administratīvos resursus. Vēl viens būtisks aspekts ir ekonomiskās izaugsmes stimulēšana. Mazāks nodokļu slogs mājokļiem veicina iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti un līdzekļu ieguldīšanu mājokļu uzlabošanā, kas savukārt stimulē vietējo ekonomiku un paaugstina to siltumnoturību. Igaunijas pieredze rāda, ka vienkāršāka nodokļu sistēma ir efektīvāka un pārredzamāka, kas ir izdevīgi visiem.
Te nav divu domu. Ir nepieciešams steidzami veikt reformas, lai radītu taisnīgāku un efektīvāku nodokļu sistēmu, aizstājot izaugsmi bremzējošu nodokļu politiku ar attīstību veicinošu nodokļu politiku, noņemot mājsaimniecībām nesamērīgo NĪN slogu, veicinot vietējo iedzīvotāju iespējas uzlabot savus sadzīves apstākļus, tostarp vairāk ieguldīt mājokļu uzlabošanā.
Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams pilnībā atcelt NĪN par mājokli un ieviest neapliekamo minimumu viendzīvokļu māju piekritīgajai zemei pilsētās 1500 m² un daudzdzīvokļu māju piekritīgajai zemei vismaz 3000 m², bet lauku teritorijās neaplikt ar NĪN pirmos 2 ha. Savukārt uzņēmējdarbībā un lauksaimniecībā izmantotajai zemei ir jāvērtē iespēja esošo likmi samazināt vismaz līdz 0,4%.
Latvijai jau sen ir nepieciešama līdzvērtīga un konkurētspējīga nodokļu politika, kas veicinātu gan uzņēmējdarbību, gan novērstu nesamērīgo nodokļu slogu iedzīvotājiem, kuru intereses jau pārāk ilgi ir bijušas atstātas novārtā. Vai tiešām, redzot Igaunijas veiksmīgo vairāk nekā 10 gadus ilgo pieredzi, kādam par to vēl ir šaubas?
Autors ir Saeimas deputāts, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs, Nacionālā apvienība
[1] Latvijas Republikas Saeima, Sintēzes ziņojums “Nekustamā īpašuma nodokļu sistēmas Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs”
The post Nekustamā īpašuma nodoklis mājokļiem – Igaunijā neesošs, Latvijā nesamērīgs appeared first on IR.lv.